Daira Āboliņa-Ilješāne atklāj Centrālās televīzijas pasūtījuma filmu īpašo lomu Rīgas kinostudijas attīstībā

LU Socioloģijas un sociālā darba, politikas zinātnes un plašsaziņas līdzekļu un komunikācijas zinātnes promocijas padomes atklātajā sēdē Daira Āboliņa-Ilješāne aizstāvēja promocijas darbu “Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā: stilistikas un ražošanas principu ģenēze” zinātniskā doktora grāda (Ph. D.) sociālajās zinātnēs iegūšanai zinātnes nozarē “Plašsaziņas līdzekļi un komunikācija”.

“Līdz šim Rīgas kinostudijas televīzijas filmu produkcija nav pētīta kā autonoms pētniecības objekts ar tai raksturīgu stilistisko, institucionālo un ražošanas specifiku,” norāda promocijas darba autore Daira Āboliņa-Ilješāne. “Analizētie piemēri liecina, ka televīzijas filmu veidošanā iesaistījās nozīmīgi Latvijas režisori, tostarp Ada Neretniece, Jānis Streičs, Pēteris Krilovs un Aloizs Brenčs.”

Promocijas darbā analizētas Centrālās televīzijas (CT) pasūtījuma aktierfilmas, kas veidotas Rīgas kinostudijā no 1966. līdz 1989. gadam. Pētījums koncentrējas uz šo filmu ražošanas, komunikācijas un cenzūras specifiku padomju ideoloģiskās sistēmas ietvaros, identificējot un analizējot to atšķirības no citām Rīgas kinostudijā tapušajām filmām. Analīze veikta, balstoties uz stāstījuma struktūru, tēlu sistēmu, aktieru atlases principiem, žanriskajām iezīmēm un krievu valodas lietojumu.

“Kino vēsturē  nav ticis iepriekš uzvērts, cik procentuāli liels ir bijis televīzijas filmu (TV) īpatsvars,” sava darba novitāti raksturo D. Āboliņa-Ilješāne. “Televīzijas filmas (42 kinodarbi) bija trešā daļa no Rīgas kinostudijā ražotajām filmām pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kas deva iespēju būtiski palielināt filmu skaitu un dot iespēju jaunu režisoru debijām.”

Autore norāda, ka darbs bijis jaunatklāsmju pilns, piemēram, bijušajā PSRS šo filmu kolekciju pazīst tikai kā TV filmas, un tikai Latvijā tās ir daļa no kopējā kino vēstures, ko skatītāji ir redzējuši arī kinoteātros. “TV filmas atklājas kā kino valodas, žanru un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu eksperimenti, kurus atļāvās to režisori,” izpētes rezultātā secināto izceļ autore. “Neskatoties uz stingru cenzūru,  daudzos gadījumos režisori izveido savu autorstilu.”

Televīzijas filmas jau sākotnēji tika orientētas uz plašu, daudznacionālu auditoriju visā PSRS teritorijā. Šādos apstākļos veidotās filmas kino valodas līmenī atspoguļo sava laikmeta sociālās, kultūras un ideoloģiskās norises. Promocijas darbā pētītas formālās un mākslinieciskās atšķirības starp kinoekrānam un primāri televīzijas auditorijai veidotajām filmām Rīgas kinostudijā.

“Centrālās televīzijas pasūtījuma filmām raksturīgs mērķtiecīgs tuvplānu, kopplānu un detaļu izmantojums, kā arī televīzijas ekrāna specifikai pielāgoti kadrējuma principi,” uzsver Daira Āboliņa-Ilješāne. “Mans pētījums atklāj gan novatoriskus, gan standartizētus risinājumus, īpaši attiecībā uz divu sēriju televīzijas filmu formāta attīstību un tā ietekmi uz daudzsēriju filmu veidošanos Rīgas kinostudijā. Aktieru atlases principi, humora elementu izmantojums un “tēzes – antitēzes” modelis naratīva organizācijā kalpoja kā nozīmīgi instrumenti filmu komunikatīvās efektivitātes nodrošināšanai padomju televīzijas sistēmā. CT pasūtījuma filmas sekmēja detektīvžanra un ģimenes filmu pārstāvniecības pieaugumu Rīgas kinostudijas filmu spektrā.”

Darba teorētiskais pamatojums balstās koloniālisma un postkoloniālisma teorijās, to kritikā, kā arī realitātes sociālās konstrukcijas teorijā un tās interpretācijās padomju kinomākslas kontekstā, savukārt vairāku nodaļu analītiskajos apkopojumos izmantoti Aļģirda Žiljēna Greima strukturālās semantikas principi. Pētījums aktualizē jautājumus par padomju perioda kinematogrāfisko mantojumu, analizējot CT pasūtījuma filmas kā ideoloģiski regulētas kultūras produkcijas piemērus. Tās atspoguļo padomju dzīvesveida reprezentācijas modeļus un dominējošos ideoloģiskos priekšstatus, kas tika veidoti un uzturēti totalitārās politiskās sistēmas apstākļos.

Promocijas darba autore atklāj, ka televīzijas filmās rodamie ārzemju literāro autortiesību pārkāpumi palika padomju dzelzs priekškara aizsegā. Tāpat viņa norāda, ka daļa CT pasūtījuma filmu, kuru oriģinālās versijas ir krievu valodā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā arī vairs nav bijušas pieejamas Latvijas kino vēstures cienītājiem.

Pētījums ir nozīmīgs, jo sniedz ieguldījumu Baltijas kino kultūras dekolonizācijas procesos, analizējot padomju kultūrpolitikas ietekmi uz filmu ražošanu, naratīvajām struktūrām un identitātes reprezentāciju. Pētījuma rezultāti paplašina izpratni par televīzijas filmu lomu Latvijas kino vēsturē un to nozīmi sociālās realitātes konstruēšanas procesos padomju periodā.

Dairas Āboliņas-Ilješānes promocijas darbs ir starpdisciplinārs pētījums. Tas balstīts arhīva dokumentu izpētē, CT pasūtījuma filmu naratīvu un semiotisko struktūru analīzē, kā arī papildināts ar strukturētām intervijām ar atbilstošā laikposma filmu autoriem.

Promocijas darbs izstrādāts LU ESZF profesores Vitas Zelčes zinātniskajā vadībā. Darba recenzenti: Vidzemes augstskolas zinātniskā institūta vadošā pētniece Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Anda Rožukalne un LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošais pētnieks Jurģis Šķilters.